LKOK nr.3/77

Šepko, Kārlis

Pulkvedis-leitnants 8. Daugavpils kājnieku pulkā.


* 1891. g. 25. aprīlī Naukšēnu pagastā.

+ 1952. g. 24. maijā Dundagā.

[Apbedīts Meža kapos Rīgā.]

Apbalvots par 1919. g. 3. novembra cīņu pie Dreimaņu un Plinkšu mājām Spilves rajonā.

1925. g. 22. jūnijā paaugstināts par pulkvedi. Pārdzīvoja 1. PSRS okupāciju. Pēc kara līdz 1952. gadam bija izdzīvojis, kad nodots un apcietināts. Miris no sirdsdarbības traucējumiem.

ŠEPKO KĀRLIS Ādama dēls
8. Daugavpils kājn. pulka pulkvedis-leitnants.

Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1891. g. 25. apr. Naukšēnu pag. Izglītojies Valkas reālskolā.

Krievu armijā dienējis 1911-1913. g. 112. Urālu kājn. pulkā Kalvarijā. Pēc tam nodarbojies ar zemkopību Dukuru muižā pie Valmieras. 1914. g. iesaukts atkārtoti. 1915. g. aug. beidzis 3. Petrogradas praporščiku skolu, pēc paša vēlēšanās nosūtīts uz 1. Daugavgrīvas latv. strēln. bataljonu. Piedalījies visās bataljona, vēlākā pulka cīņās. Paaugst. līdz štabkapitānam, apbalv. ar Staņislava III šķ., Annas IV šķ. ordeņiem. 1917. g. beigās Maskavā demobilizēts. 1918. g. darbojies pretlielinieciskā organizācijā Maskavā, mēģinājis atbrīvot no aresta pulkvedi Briedi.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 31. maijā Rīgā, bataljona komandieris 8. Daugavpils kājn. pulkā. Piedalījies visās brīvības ciņu kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Ar LKOIII šķ. apbalv. par to, ka 1919. g. 3. nov., no Daugavgrīvas uzbrūkot ienaidniekam, kas bija nocietinājies Bolderājas kāpās, Š. ieņēma svarīgu augstieni un, sekodams pretiniekam pa pēdām, šķērsoja klajo Spilves pļavu un iebruka bermontiešu galvenajās pozīcijās pie Dreimaņu un Pinkšu mājām. Pēc tam apgāja pretinieka grupējuma labo spārnu un galīgi salauza tā pretestību, tad iekaroja Dammes muižu. Kā trofejas ieguva 2 mīnmetējus, 4 smagos un 3 vieglos ložmetējus.

LKO II šķ. piešķirta par to, ka 1919. g. 10. nov. kaujās par Torņakalnu Š., personiski dīdīdams bataljonu zem spēcīgas uguns un neskatoties uz ienaidnieka pārspēku, ieņēma Skultes (Zommerfelda) muižu un sasniedza nocietināto Šampētera-Pleskodāles-Bieriņu muižas līniju, turklāt ieguva bagātīgas trofejas un lielā mērā veicināja Torņakalna atbrīvošanu.

Pēc brīvības cīņām bataljona komandieris 8. Daugavpils, no 1922. g. 9. Rēzeknes kājn. pulkā. 1924. g. 30. sept. iecelts par 9. Rēzeknes kājn. pulka komandieri. 1925. g. jūn. paaugst. par pulkvedi. 1929. g. sept. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 7. Siguldas kājn. pulku par pulka komandiera palīgu, vēlāk 8. Daugavpils kājn. pulka komandieris. 1938. g. kādu laiku divīzijas komandiera palīgs. 1939. g. pēc paša vēlēšanās atvaļināts.

1941. g. 14. jūn. no izsūtīšanas izvairījies, taču ģimene izsūtīta.
2. pasaules kara laikā dzīvojis Rīga, iestāties latv. leģionā atsacījies. Kara beigas aizvadījis Kurzemē, tur palicis arī pēc kara. Miris 1952. g. 24. maijā Dundagas slimnīcā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Papildinformācija:

LK 1939(176): Apbalvots ar Viestura ordeņa II šķ.