LKOK nr.3/374

Kalniņš, Jānis Jēkaba dēls

Palkavnieks, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris.


* 1867. g. 12. jūnijā Vecsalacas pagastā.

+ 1942. g. 14. novembrī Rīgā.

[Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.]

Apbalvots par 1917. g. 17. janvāra kaujām pie Ložmetējkalna.

1924. g. 30. maijā paaugstināts par ģenerāli. Apsardzības ministrijas Kara padomes loceklis.

KALNIŅŠ JĀNIS Jēkaba dēls
Bij. 3. Kurzemes latv. strēln. pulka komandieris, palkavnieks.

Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1867. g. 12. jūn. Salacgrīvā Jesperu mājās lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies vietējā draudzes skolā, pēc tam izturējis brīvprātīgā eksāmenu un 1886. g. iestājies 115. Vjazmas pulkā Rīgā, kur nokalpojis obligāto karadienestu.

Pēc neilga pārtraukuma iestājies virsdienestā. 1890. g. komandēts uz Viļņas karaskolu. Beidzis to 1893. g., paaugst. par podporučiku, pēc tam dienējis 100. Ostrovas kājn. pulkā Daugavpilī. 1904. g. krievu-japāņu kara sākumā komandēts uz Mandžūriju, kur piedalījies daudzās kaujās. Apbalv. ar Vladimira IV šķ., Annas III sķ., Staņislava II šķ. ordeņiem, ticis ievainots.

1. pasaules kara sākumā iecelts par bataljona komandieri 237. Graivoronas kājn. pulkā un tā sastāvā piedalījies kaujās pie Lvovas un Peremišļas cietokšņa. 1914. g. 27. aug. smagi ievainots. Paaugst. par apakšpalkavnieku.

1915. g. sept. nozīmēts par latv. strēln. bataljonu formētāju, iecelts par 3. Kurzemes latv. strēln. bataljona, vēlākā pulka komandieri. Savu vienību ar izcilu drošsirdību vadījis visās vēsturiskajās strēln. kaujās, pats vienmēr būdams klāt visbīstamākajās vietās. 1916. g. 1. apr. - 12. sept. Nāves salā sagrupēto karaspēka daļu pavēlnieks un komandants ar cietokšņa komandanta tiesībām. Vairākkārt ievainots un kontuzēts. Par drosmi apbalv. ar augstām godazīmēm un paaugst. par palkavnieku.

1917. g. sept. kontūzijas un slimības dēļ evakuēts uz Maskavu, vēlāk uz Poltavu, kur arī demobilizēts. 1920. g. dec. lielinieki K. arestēja kā kontrrevolucionāru, 3 mēnešus turēts čekas cietumos. Pēc atbrīvošanas caur Ukrainu bēdzis uz Latviju, kur ieradies 1921. g. apr.

LKO piešķirts par to, ka 1917. g. 17. janv. pie Ložmetējkalna, kad vācieši pārrāva fronti, K., redzēdams kritisko stāvokli, pēc paša ierosmes veda savu rezervē stāvošo pulku straujā pretuzbrukuma un, neraugoties uz ārkārtīgi grūtiem apstākļiem, zem ienaidnieka viesuļuguns stājās pret ienaidnieka pārspēku, pats soļoja strēln. pirmajā ķēdē un sīvā durkļu cīņā ieņēma sibīriešu atstātos ierakumus un daļu no pirmās līnijas, pēc tam ar pienākušajiem papildspēkiem pilnībā atjaunoja stāvokli un noturēja Ložmetējkalnu.

Latvijas armijā iestājies 1921. g. 30. apr. kā sevišķu uzdevumu virsnieks pie karaspēka inspektora. Tā paša gada 5. sept. iecelts par 9. Rēzeknes kājn. pulka komandieri, taču karā sabojātās veselības dēļ šo amatu nācies pēc neilga laika atstāt. 1921. g. 10. nov. iecelts Apsardzības ministrijas Kara padomē.

Ar Valsts prezidenta 1924. g. 30. maija pavēli paaugst. par ģenerāli un atvaļināts štatu samazināšanas dēļ. 1931. g. 6. janv. apbalv. ar TZO III šķ., aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē. Piešķirta jaunsaimn. Vecsalacas muižas Zaļmājas.

Padomju okupācijas gadā pakļauts dažādām represijām, taču no izsūtīšanas pratis izvairīties. Miris 1942. g. 14. nov. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Papildinformācija:

T 1942(268): Biogrāfija, nāves paziņojumi.