LKOK nr.3/452

Lavenieks, Jānis

Kapteinis 1. bruņotā divizionā.


* 1890. g. 12. jūnijā Skrīveru pagastā.

+ 1969. g. 17. februārī New Brunswick, N.J., ASV.

[Apbedīts vietējā Van Liew kapsētā (New Brunswick, NJ, ASV)]

Apbalvots par 1919. g. 8. oktobra cīņām Baložu kapu un Torņakalna rajonā.

Paaugstināts 1919. g. par pulkvedi-leitnantu, 1925. g. 22. jūnijā par pulkvedi un 1939. g. 7. novembrī par ģenerāli. Lejaskurzemes garnizona priekšnieks un Latvijas valdības nodibinātās sevišķās padomju karaspēka apgādes komisijas vadītājs.

LAVENIEKS JĀNIS Mārtiņa dēls
1. bruņotā diviziona kapteinis.

Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1890. g. 12. jūn. Skrīveru pag.

1911. g. izturējis pārbaudījumus Polockas kadetu korpusā, ieguvis brīvprātīgā pak. Iestājies dienestā 105. Orenburgas kājn. pulkā. 1913. g. atvaļināts vecākā apakšvirsnieka pak.

1914. g. iesaukts atkārtoti, iestājies Viļņas karaskolā, to beidzis 1915. g. febr. Kā rotas, vēlāk ložmetēju komandas komandieris 51. Sibīrijas strēln. pulkā piedalījies kaujās Varšavas frontē un Galīcijā, 1915. g. un 1916. g. pie Ķekavas, Bauskas un Iecavas, pēc tam atkal Galīcijā. Apbalv. ar Annas II, III, IV šķ., Staņislava II, III šķ. ordeņiem, paaugst. par štabskapitānu.

No 1918. g. maija līdz nov. dienējis Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā kā rotas, vēlāk bruņuautomobiļa komandieris. Pēc hetmaņa armijas sagrāves ievietots karagūstekņu nometnē Vācijā.

1919. g. maijā atbrīvots, nozīmēts par vācu bruņuvilciena komandieri Jelgavā. 1919. g. 22. jūl. pēc savas ierosmes ar šo vilcienu atstājis vāciešus un ieradies Rīgā, kur stājies Latvijas armijas rindās.

Kā vilciena komandieris piedalījies brīvības cīņās, sākot ar bermontiešu uzbrukuma atsišanu. 1919. g. nov. paaugst. par pulkvedi-leitnantu. 1920. g. sākumā iecelts par 1. bruņotā diviziona komandieri.

1919. g. 8. okt., palīdzot atsist ienaidnieka uzbrukumu pie Rīgas Baložu kapu raj., L. ar savu vilcienu izbrauca Torņakalna kaujas līnijā un sīvā cīņā, personiski vadīdams vilciena darbību, uz laiku izsita iniciatīvu no bermontiešu rokām: otrā izbraukumā izraisīja ienaidnieka rindās paniku. Būdams ievainots kājā un sejā, palika savā vietā. Nākošā naktī, kad bija izveidojusies kritiska situācija pie Torņakalna pārbrauktuves, ar savu drosmīgo rīcību straujā triecienā piespieda vāciešus atkāpties. Šajā kaujā tika saņemti gūstekņi un iegūtas trofejas.

Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. Beidzis vecāko virsnieku un kara akadēmiskos kursus. 1925. g. paaugst. par pulkvedi. Bruņuvilcienu pulka komandieris līdz 1939. g., kad beidzis Augstākās karaskolas speciālos kursus. Paaugst. par ģenerāli un iecelts par Lejaskurzemes garnizona priekšnieku. Gada beigās slimības dēļ atvaļināts. Apbalv. ar TZO III šķ., Zviedrijas Vasas ordeņa II šķ.

1940-1941. g. izvairījies no represijām. 2. pasaules kara laikā vadījis organizāciju "Karavīru Palīdzība", tās priekšnieka vietnieks.

1944. g. aug, devies uz Vāciju, bijis Bavārijas latv. padomes priekšsēdētājs. Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs. 1950. g. emigrējis uz ASV. dzīvojis Ņūdžersijas štatā; aktīvs sabiedrisks darbinieks. Miris 1969. g. 17. febr.

Papildinformācija:

LK 1939(127): Apbalvots ar Viestura ordeņa II šķ.